Reportage

Performance

Book

Installation

Laura Cimža "Alma"


Alma

Viņa sēž. Tagad viņa sēž. Sēž gultā, ko dēvē par dīvānu, tur rokās tv pulti un mēģina vienlaicīgi noskatīties vairākus šovus. Vienā mamma, tētis, brālis, māsa, vēl viena māsa un brālēns mēģina pēc iespējas pilnīgāk apbindēt mazāko brāli tā, lai žūrija atzītu viņu ģimenes mūmiju labāku par sāncenšu ģimenes mūmiju. Balvā – ledusskapis. Otrā šovā zvaigznes dejo džaivu un sambu. Kas balvā – nav īsti skaidrs, ceļojums laikam kaut kāds. Re, kā tirina tās kājās, ka tik nepaslīd. Brunču jau nekādu, tik tādas lanckas gar gurniem karājās. Nu, un kad kritīs, tad tās plikās pakaļas būs zili zaļas. Labi, ka to resno ministreni izbalsoja, tad gan šai pupi pāri taļļai veltos, šitā lēkājot. Ai, nu vot, “ponorāmas” laika ziņas nokavēju.
Viņa sēž. Sēž pie loga. Mēs pakrēslā uz dīķa slidojam. Mēs pievakarē peldamies. Mēs makšķerējam. Neķeras. Sisina odi. Kož. Bet mājās iet nevar, kamēr tukšs spainis. Jo aiz loga gurdz smiekli. Tā mamzele taču uz savas pašas kājām kā ļertaks kāto, kur nu vēl slidot tāds mācētu. Gatavie ņergas, ko var rīstīties to ūdeni. Vai tad viņi no zivīm un pīckošanas maz ko sajēdz. Musti tādi, vairāk nekas.
Viņa sēž. Smags gaiss karājās pie virtuves lampas. Un mušas pielīp tā taukainajai virsmai. Uz galda kūp brūna dzira, ko pagatavo, iemānot krūzē divas tējkarotes staipīgas masas no konservbundžas “cigoriņu kafija ar iebiezināto pienu” un pārlejot ar verdošu ūdeni. No šķīvja uz divām blakus guļošām maizītēm glūn dzeltenais glūneklis. Glūnekli pagatavo šādi: 1)uz pannas uzčurina trīs četras šķēles caurauguša speķa, 2)pievieno dažas sīpola ripiņas, 3)apmaisa, 4)visam pārlej trīs sakultas olas, 5)pārkaisa sāli, piparus, labi apcep un 6)pasniedz siltu. Iespējamas arī variācijas, pievienojot speķim vakardienas pusdienu pārpalikumus, piemēram, vārītu kartupeļu daiviņas vai makaronus. Maizītes pagatavot pavisam vienkārši – nogriež divas šķēlītes graudu kukulīša “sveiks un vesels” un pārziež ar margarīnu “delma”. Labu apetīti! novēl jogurta, siļķu rolmopšu, šokolādes sviesta tukšo plastmasas trauciņu un kārbiņu kaudzītes, ko viņa izmitina uz palodzes, jo tās var kādreiz noderēt. Paldies! Un viņa lēnām brokasto.
Viņa sēž. Pagalmā iznests virtuves beņķis. Spiež māgu. Neko vairs lāgā nevar ieēst, kad jau kuņģis atkal čupā. Šitā jāmokās. Muguru ar atliekt nevar. Kājas milzt. Ai, ko tu vecam padarīsi. Bet tie tik jādās apkārt, kā pusdumi. Būtu taču tāpat atnākuši parunāties. Kuņģa pilieni beigušies. Speķītis ar cauri. Rīt pensija. Vot, jānorīko, lai aizved mani uz postu un tad uz bodi. Citādi blandās pa pasauli bez jēgas. Ai, garlaicīgi. Viņa ritmiski sit pret zemi kūjas kātu. Paskatās saulē. Baaauuu. Apaļa atrauga izzveļas pie viņas kalošām un aizripo līdz malkas šķūnīša sienai, atsitās pret to un sašķīst drupatās. Zvirbuļi slinki uzlasa lielākos kumosus.
Viņa sēž. Savā gultdīvānā. Savā dīvāngultā. Un lasa. Tā “privātā” nekam neder. Ne īsti ko lasīt, nekā. Tik tās bildes. Nez, vai nākammēnes vēl pasūtīt. Pietiek tāpat ar “lauku avīzi.” Tur arī televīzijas programma tāda labāka, kā pareizi jābūt - no piektdienas līdz piektdienai, nevis no trešdienas. Vai tad kāds tā dienas skaita? Ot, žuļiki pamanās ne tik naudu izmānīt par to izķēzīto papīru, vēl pusi nedēļas nokrāpj. Tā jau nav nekāda lāga dzīvošana – ne tu cilvēks saproti, kad jāstrādā. Kad sestdiena, svētdiena jāsvētī. Kad kas jāskatās. Nekā. Nekā tu vairs nesaproti.
Viņa sēž. Viņa maz dzer. Man gan sen cietas iekšas nav bijušas. A, šodien, kā skrēju, tā bikses pilnas gan. Nez, kur tāds šļūdonis piemeties. Laikam tas piens. Pie poda mazi, zaļgani pleķīši. Kā sagremota zāle. Vai kā skābbarības kļeckas. Asa, skāņa dvaka aizsit elpu. Govju pieelpotā kūtī aizsvīst acis. Tikai kaklaķēžu atsitieni pret lažām diktē kustību. Silti garaiņi kūp no mēslu renes. Vaigos iepeld karstums. Dusmas. Salīkst mugura sviedros. Lāpstiņas plati atvāžas planējumā. Virs medījuma sniegā.
Tu atkal esi noķēzījusies. Es saku. Savāc aiz sevis. Neesmu pamanījusi, ka būtu nolīgta par kaku nesaturētāju kopēju. Par personīgo tualešu sanitāru. Tu gribi, lai es tev no pakaļas ar šaufeli un maisiņu staigāju? Vai uz vecumu cilvēks par kustoni sāk pārvērsties, kas nejēdz aiz sevis sakopt? Kas tev sēžas muskuļi atrofējušies, ka tagad fekalēsi, kur pagadās?
Viņa sēž. Aiztaisu viņas istabas durvis. Un dzirdu, kā viņa skaļi raud. Reizēm ieīdās. Brīžiem lād keramikas podus, izlietnes, ūdensmaisītājus, dušas, vannas. Cik tie neērti, nesaprotami, lietošanai neparocīgi. Nolād avīžu plēsumu vietā ieviesto tualetes papīra rulli. Tik mīksts un šķidrs, ka visi pirksti iet cauri. Kā tad dibenu noslaucīt, lai aiz nagiem nepaliktu sūdi? Un kā nomazgāt rokas ar ziepēm, kas pašas tek kā ūdens? Kāpēc tā jānerrojas?
Viņa sēž. Pāris dienu savā istabā. Un protestē. Neiet uz tualeti. Čurā mīzeļspainī, kas pārsegts ar avīzi, stāv zem galda. Krādama nesagremoto barību kādā slepenā iedobē starp tievo un resno zarnu. Viņa sēž savā dīvāngultā. Lasa avīzes. Atguļās. Atlaist kājas. Tad pieceļās sēdus. Sēž. Noskatās seriālu. Apēd dažus cepumus. Noskatās dienas ziņas. Izslēdz televizoru. Pasēž pie loga plazmas platekrāna. Nekā interesanta. Snieg. Paguļ. Sāk krēslot. Vakars. Sākas pirmais šovs. Pēc piecpadsmit minūtēm – otrs. Viena no ģimenēm laimē ledusskapi. Pilnu ar raidījuma sponsoru produkciju. Žāvējumi. Pusžāvējumi. Cietās desas. Vārītās desas. Cīsiņi. Kūpinājumi. Sardeles. Mednieku odziņas. Alus cigāri. Vistu girosi. Šķiņķīši. Vakuumā fasētas bekona šķēlītes. Kā radītas sātīgai rīta omletei.

Viņa sēž. Platām kājām. Un starp kājām nostiepjas brunči kā krēsls. Kā pludmales krēsls. Ieslienos šajā sēdeklī. Ļenganā brunču mala zem mana svara nostiepjas starp gurniem. Starp krēsla gurnu parocēm, kam galos glīti, apaļi ceļgala griezumi. Atspiežu galvu krēsla atzveltnē. Divu mīkstu krūšu spilvenos. Krēsls ir tik augsts, ka manas pēdas kūļājās virs grīdas. Krēsls šūpojās un skaita dziesmiņu. Spraud rozi pie krūts, lai pakaļa dūc. Pievienojos krēsla dziesmai. Un mēs rīmējam divbalsīgi. Ēd ābolus un plūmes, dirs biksēs tik, cik rūmes.
Kad beidzam dziedāt, ejam pačurāt. Aiz jāņogu cera. Stāveniski. Caur paplesto pantalonu stilbu tek dzintarains strautiņš. Ņirbuļo saulē. Triecas zemē zelta urīna perpendikuls. Es viņu apbrīnoju. Brīnos. Un apskaužu. Mēģinu atdarināt. Bet viss mans ūdens notenterē gar ādu, saslapinot mazās bikšeles. Tas tikai tāpēc, ka man nav īsto apakšbikšu. Pantalonu ar platām starām. Kokvilnas bumbiereņu, caur kurām izdresēt čuru čūskiņu.

Viņa sēž. Tagad viņa sēž. Vēlāk viņa piecelsies. Un ies pačurāt stāveniski. Izvilkdama no pagaldes mīzeļspaini. Nostādamās virs tā žākļstājā. Paplesdama pantalona staru. Un iezīmēdama urīna perpendikulu pret grīdu. Plastmasas spainis saka dun, dun, dun.

Un, liekas, vecums mani piebeigs pirmo. Kamēr viņa laidīs izplatījumā čuru čūskiņas. Kas vienu dienu viņu kopā ar dīvāngultu uznesīs debesīs. Augstu. Augstu debesīs.
Čau. Čau. Vecomāt.

Reportage.pdf, latvian

Award Ceremony in Goethe Institut Riga

Eseju konkursa SOCIALSETTINGS izlase