laupitaji   news about projects documents archive partner press links support

  Projects

Reportage


Additives
 
 


Reportage

Performance

Book

Installation

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 





Helga Tormane "Atzīšanās
"

Atzīšanās.

Es nezinu kā lai to nosauc- par rupjību, neizglītotību vai kaut kādu tur personīgu atriebību?!
Vienmēr, nē, nu labi, ļoti bieži es nonāku konfliktos, tādas sociāli konfliktējošās situācijās. Un ziniet, kā tas kaitina?! Vispār nodzen jebkādu vēlēšanos aiziet uz veikalu ( tas ir veikals uz stūra pie Valdeķu pieturas), pēc piena kaut vai.
Vienreiz gribējās saldējumu lielo Rūjienas, māsai arī. Un tad es gāju uz „Prizmiņu” pakaļ, kādas 7 minūtes jāiet no manām mājām. A „Prizmiņā” ir tā, ka visi produkti ir izsvaidīti pa vairākām vietām, piemēram, alkohols stāv 3 dažādās vietās, viena no tām ir pilnīgi atsevišķā telpā kopā ar bulkām un gaļu, it kā tas pats veikals skaitās. Tas tomēr ir kaitinoši, tu aizej pēc Rūjienas saldējuma, piemēram, a tas vienmēr stāv kaut kur citur. Vai vispār nav! Un tā bieži tas sortiments mainās, visādi kreisie produkti.
Tātad, es gribēju to saldējumu, baigi, un jau biju visādi izsapņojusies, kā es to ēdīšu. Aizeju. Visas saldējuma kastes tukšas, izvāktas, kaut kāda „Margota” tikai stāv, tas ir nenormāli trekns saldējums. Es pilnīgi aiz dusmām nosvīdu! Un skraidīju pie visām saldējuma kastēm daudz reižu. Un tad parādījās viena pārdevēja, plauktu kārtotāja, un sāk krāmēt saldējumus, es viņai prasu, vai nav Rūjienas saldējuma. Man tāda mazliet zemgaliešu izruna un es visus vārdus tā lēni pavelku, mazliet tā, nu es teicu - RūūūJienas saldējums. Protams, ka viņa nesaprata. Vispār nesaprata, ko saku, tāpēc ka krieviete. Bet izlikās, ka saprot, saka: nē nav. Skata pēc pagrozīja kaklu pāri visiem saldējumiem, izlikdamās, ka viņa skatās, kur ir.
Ziniet, ir dažreiz tā, ka baigi gribas, nu ļoti kaut ko, tāda kā kaislība pēkšņa. Esmu simts procenti pārliecināta, ka viņai tas saldējums bija, drošvien nākošajā kastē. Es jau neprasītu, ja man būtu vienalga! Saprotiet, ja būtu vienalga, ņemtu to pašu ar 346 kalorijām.
Un vienreiz Rimi, piemēram, es gribēju divas vistas filejas nopirkt, prasu pārdevējai. Viņa jau grasās dot, bet te pēkšņi ,vīrietis viens, nospiež numuriņu, it kā kāds tādus izmantotu! Un pārdevēja man saka: „ Tam vīrietim numuriņš!” Kaut gan manas divas filejas viņai bezmaz jau dakšas galā bija. Pilnīgi stulbi kaut kā. Nometu dusmās iepirkumu groziņu un izskrēju ārā, a groziņā pirkstaiņi palika, tāpēc vajadzēja nākt atpakaļ. Es jau domāju, ka būs groziņš noliktavā nolikts ar cimdiem visiem. Nezinu, kāpēc noliktavā. Bet bija turpat, kur nometu.
Viens riktīgi riebīgs gadījums notika pastā. Man vajadzēja iet pēc ierakstītas vēstules. Lija lietus, tāpēc es ar gumijniekiem gāju. Krāsaini, forši gumijnieki, nesaprotu, kāpēc vienmēr tā jāblenž? Pasts izremontēts un telpas vidū ir līnija, uz kuras rakstīts – lūdzu, gaidīt šeit. Tad es arī tur gaidīju. Darbojās tikai viena kase, nu viena sieviete pieņēma pasūtījumus, kaut gan bija kopā trīs kases, un līdz pusdienlaikam vēl 10 minūtes. A pirms manis pensionāre viena. Pasūtīja visādus žurnālus, baigi ilgi, es jau sāku mīņāties un nepacietīgi gāzelēties. Un tad parādījās tāds vīrietis, nu nekāds tāds, ap 40 gadiem, tāds kā balta dēle. Viņš, čaukstinādams savu lapiņu, lien man priekšā, tādā riktīgā bezkaunībā, it kā es tur nemaz nestāvētu un negaidītu 20 minūtes. Es viņam tā arī pasaku: ”Nelieniet priekšā!” Normālā, savaldīgā balsī. Tas vīrietis, vīrelis, sāk spiegt visaugstākajā spiedzienā. Ka viņš nemaz nelienot un ka es telpas vidū stāvu, un blenž uz maniem zābakiem ar naidu pilnīgu. Man tāds aukstums izgāja cauri ķermenim. Nu varēja paprasīt, vai es stāvu un gaidu rindā, nav jau grūti nu, nebūtu jāspiedz tad.
Pie bankomāta vienreiz vispār. Es vēl neesmu izņēmusi savu karti, ka viena roka jau stiepjas un bāž iekšā savējo. Es saku, lai pagaida, ka nekur nav jāsteidzas. Uzmeta man tādu asu pudeļu stiklu skatienu un saka - jāsteidzas vēlāk nedos. Baigi smieklīgs joks!
Vislabākais notika Narvessen kioskā, kad es gribēju nopirkt „Dienu”+ „Zelta zivi” par latu septiņdesmit pieci un šokolādi „Manija”. Tur ir viena tāda pārdevēja, nelaipna, agrāk bija laipna, bet palikusi nelaipna, varbūt menopauze vai kas. Viens pensionārs, sirms kungs, pirkās visādus žurnālus un viņš prasa tai pārdevējai vai „Klubs” jaunais ir. Ir - tā pārdevēja saka un nosarkst, tad večuks prasa FHM ar tādu puspliku meiču uz vāka, a pārdevēja vispār kā tompīts sarkana. Smieklīgi man bija, es aiz tā večuka stāvēju.
Ā, nu es gribēju to zivi+ ”Dienu” +šokolādi nopirkt. Es šo savu vēlmi pasaku pārdevējai, iespējams latuseptiņdesmitpieci pasaku kopā. Pārdevēja man uzmet tikai Dienu un nosarkst. Es saprotu, ka kaut kas nav. Es prasu: ”A „Zelta zivs” Jums nav?” Viņa neko, skatās tikai uz mani. Nereaģē. Un tad pēkšņi nomet man zelta zivi pa 12.95 un saka: „Pirksiet?” Nu bļāviens, murgs kaut kāds. Es saku, ko man vajadzēja, jūs paši ziniet. Beigās noskaidrojās, ka viņa ar šādu manevru mēģinājusi mani no miega atmodināt. Tss. Dabūju viņai atvainoties. Tā ir laba taktika - atvainoties, cilvēks tad jūtas tāds kā pagodināts un samulsis reizē.
Īstenībā ir daudz tādu visādu gadījumu, kas drīz vien aizmirstas, bet principā bojā ikdienas dzīvi, padara kaitinošu dzīvošanu šeit Rīgā, Latvijā vispār.
Baigi pietrūkst tolerances kā tādas. Nu tas, ka lai tev, piemēram, veikalā nespiežas virsū, negrūž no rindas ārā. Prieka maz, kā jau sākumā rakstīju.
Nu tā kaut kā, Aivar ( Jūs pats lūdzāt, lai tā Jūs uzrunāju) tik tālu visu uzrakstīju.
Pārsūtīšu Jums šito pa e- pastu ko iedevāt.
Tad es būšu pie Jums vizītē trešdien, atnākšu.
Nezinu vai tas kaut ko palīdzēs. Tās emocijas visas iekšā krājas, izteikt kaut kā nevaru, tad labāk uzrakstīt.
Labi tad,
ar cieņu.

Helga Tormane,
Rīga,februāris.





 

Reportage.pdf, latvian

 

Award Ceremony in Goethe Institut Riga

 

Eseju konkursa SOCIALSETTINGS izlase