laupitaji   news about projects documents archive partner press links support

  Projects

Reportage


Additives
 
 


Reportage

Performance

Book

Installation

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Dace Berga "darba terapija"



Man vajadzēja tikt no turienes projām. Tā bija tāda vārdos neizsakāma vajadzība, kas katru dienu tur padarīja neizturamu. Ar katru savu ķermeņa šūnu es tiecos prom, prom, prom, kaut gan fiziski vēl tur atrados. Tās deju stundas, kuras es vadīju, bija bez emocijām, gandrīz vai ar fizisku piepūli radīt kaut ko interesantu. Tas mūžīgi nesasniedzamais, bet gribētais rezultāts, radīja bezcerību un darāmā darba bezjēdzības izjūtu. Es jutos kā būtne, kas sevi ieslodzījusi pati savā cietumā un kurai bail iziet pa cietuma vārtiem. Es neieredzēju sevi par to, ka neko nemainu savā dzīvē vairāku gadu garumā. Līdz brīdim, kad vairs nebija izvēles, vai nu palikt tur un iznīkt, vai saņemties un izvilkt sevi no turienes kaut vai aiz matiem, izkārpīties laukā no tās bedres, kurā biju iestigusi un mīņājos.

Es mainīju profesiju un kļuvu par istabeni viesnīcā.

Es biju sev noteikusi diagnozi un izrakstījusi sev rehabilitācijas plānu. Tas bija tik vienkāršs solis pēc vairāku gadu sevis mocīšanas. Es sapratu, ka vienkāršās lietas ir visharmoniskākās jeb visharmoniskākās ir vienkāršās lietas.

Tas bija tāpat kā grābt zāli tikko nopļautā pļavā.
(Atcerēties: vecāmāte lika uzsiet lakatiņu, lai nedabūju saules dūrienu, uzvilka kājās kalašas, lai asie rugāji nesaskrāpē kājas. Mēs gājām karstā un svelmes pielietā pļavā, grābām sienu, stūmām gubiņās, piegrābām klāt atlikumu. Vīri krāva sienu zārdos. Tas bija darbs, kas bija jāpadara. Bija grūti, bet varēja redzēt, kā siena zārdi pamazām ceļas viens pēc otra un arvien vairāk, un tad vairs nebija ko grābt, jo darbs bija padarīts. Mēs ņēmām grābekļus un gājām mājās, dzērām dzērveņu zaptsūdeni, mazgājām turpat māju pagalmā nost siena gružus.)

Mans rehabilitācijas plāns sastāvēja no vienkārša darba atrašanas un strādāšanas. Manā plānā ietilpa apņemšanās aiziet no darba tai dienā, kad vairs nepavisam negribēšu iet uz turieni strādāt. Tad arī rehabilitācijas process būtu pabeigts.

(Atcerēties: rudeņos mēs lasījām ogas: mellenes, brūklenes, dzērvenes. Tas bija ik rudens rituāls. Braucieni uz laukiem, iešana mežā, ogu lasīšana līdz grozi ir pilni, ogu pārlasīšana, ievārījumu vārīšana un saliešana burciņās.
Ogas lasījām groziņos, ar rokām. Vectēvs gan bija uztaisījis tā saucamo ogu lasāmo mašīnu, kas bija kā grābeklis, kurš nobrauka ogas no cera ar visām lapām. Bet mēs lasījām ar rokām. Lēnām knibinājos gar katru odziņu un liku groziņā, un apbrīnoju vecmāmiņu, kurai ogu lasīšana padevās trīsreiz ātrāk kā man.)
Bet pēc tam es vienmēr atcerējos to mierpilno sajūtu, kad ogu lasīšana process bija galā.

Un tagad man bija mana darba terapija viesnīcā. Nekādas romantikas, tikai darbs, darbs, darbs. Padarāms darbs. Es gāju no vienas istabas uz otru: savācu miskasti, pārmainīju gultasveļu, iztīrīju vannas istabu, noslaucīju putekļus, izsūcu grīdu ar putekļusūcēju. Darba lapā nosvītroju tās istabas nummuru, kura tika iztīrīta. Un gāju uz nākamo. Un uz nākamo.... un tā dienā kādas septiņas, desmit, četrpadsmit, septiņpadsmit istabas.
Katru istabu es ieliku kā ogu groziņā, izdarīts, padarīts, aizmirstam. Nākamā istaba, nākamā oga.
Es noguru fiziski. Bet domas lidoja brīvā lidojumā. Dažreiz es domāju par to, kāpēc gan es saviem radiem gandrīz vai taisnojos, ka es strādāju par istabeni un saku, ka tas nav uz ilgu laiku. Kāpēc es vispār kādam kaut ko saku? Jo neviens tāpat labāk par mani nespratīs, kāpēc es to daru. Un kāpēc man piedāvā darbus, kur jāpavada visa diena pie datora? Kāpēc citi nesaprot, ka es nevaru nosēdēt? Un kāpēc gan tāds darbs būtu labāks par to, kas man ir? Dažreiz es domāju par visiem tiem cilvēkiem, kas strādāja viesnīcā. Kas vispār ir tas kas liek cilvēkiem strādāt viesmīlības nozarē? Kāpēc viņi ir izvēlējušies darīt visu, lai viesis būtu apmierināts? Un kāpēc ir viesi, kas vienmēr ir ar visu neapmierināti? Es domāju par to, cik dažādi un interesanti mēs darbinieki esam. Es satiku, iepazinu, sasveicinājos, pagāju garām, redzēju atnākam un aizejam viesus un kolēģus. Tie visi tagad veidoja manu ikdienas pasauli un tie visi tagad ietilpa manā rehabilitācijas plānā.


Esmu kļuvusi stiprāka.

Mans darba terapijas laiks vēl nav beidzies.






 

Reportage.pdf, latvian

 

Award Ceremony in Goethe Institut Riga

 

Eseju konkursa SOCIALSETTINGS izlase